2011. gada 30. marts

JAUNAIS DARBIŅŠ


Jā, jā, pasniedzējas darbs. Projekta "Palīdzot sev palīdzu citiem - kvalitatīvu dzīvi pensionāriem" ietvaros. Tā realizāciju nodrošina biedrība Kopienas attīstības centrs KAC sadarbībā ar Kazdangas pašvaldību. Projektu finansē Sabiedrības integrācijas fonds, Šveices Konfederācija un līdzfinansē fonds no Spānijas Fundacion Promocion Social de la Cultura.

Te ir projekta afiša ar sākotnējo aktivitāšu plānu:


Kā noprotiet, nodarbības notiek Kazdangā, Aizputes novadā, kopš 1. marta. (oho, jau mēnesis palidojis!!) Diemžēl atsaucība ir gaužām maza, tādēļ  jau trešo nedēļu braukāju divas dienas uz Cīravu un divas dienas uz Kazdangu. Mani ceļojumi kartē izskatās, lūk, šādi:


Pirmdienās un trešdienās vadu sporta nodarbības, otrdienās un ceturtdienās ir atmiņas treniņš un rokdarbi. Aprīlī klāt nāks vēl internets Kazdangā. Ja tajā apvidū ir kādi interesenti, var vēl paspēt pievienoties! Un obligāti nav jābūt pensijas vecumā ;)  
Nodarbības bez maksas.

Te būs pāris fotogrāfijas no nodarbībām.
Pirmā diena, kad ierados Kazdangā. Skaisti izskatās sakotais Kutūras nams (Birutas Konrādes rakstītais projekts):
 

Manas meitenes, kuras nāk uz atmiņas nodarbībām Kazdangā:


Pirmā diena Kazdangā, rokdarbu nodarbība. Protams, ka par fotogrāfēšanu atcerējos tikai pašās beigās, kad jau bija jāsteidzas prom. :D Te meitenes ik pa laikam mainās, bet vienmēr ir maz. Diemžēl.


Bet te - pirmā nodarbība Cīravā. Bibliotekāre Anita naski sabildēja mūs, tādēļ bilžu daudz :) Tās ir arī Cīravas mājas lapā un arī rakstā par nodarbībām avīzē Kursas Laiks.






Pirmajā nodarbībā veidojām atstarotājus, meitenēm šis darbiņš ļoti patika. Citas vēl mājās savus variantus veidoja :)

Cīravas mājas lapā ir vēl arī bildes no sporta nodarbības.

Tāds, lūk, mans steidzīgais dienas režīms divu  mēnešu garumā. Tālākie divi mēneši būs vieglāki, jo maijā būs tikai sports un internets, bet jūnijā atmiņas treniņš Rokaižu pansionātā. Tagad ar - jau jāskrien uz busu!
UZ tikšanos nākošajos ierakstos, kuri, ceru, būs drīz! 

Lai jums saulaina pavasara diena!

2011. gada 26. marts

TAMBORĒTĀS KLEITAS BENEFICEI - TUVPLĀNI

Sveikas, meitenes! Paldies par vērtējumu! Kleitu tapšanā tiešām liels darbs tika ieguldīts. Kā jau iepriekš rakstīju, pavisam kopā tapa 11 kleitas, es pati savu roku pieliku pie 8 kleitu tapšanas, plus izstrādātā ideja un paraugi ir mani. 


Ideju par kleitām saņēmu augusta beigās, tad arī sāku meklēt dzijas un tamborēt, septembra beigās pirmā kleita bija gatava. Likās, ka viss būs vienkārši, bet tad Dārta sāka slimot, tad vīrs dabūja darbu, tad vēl visādi sīkumi, līdz beigās jau šķita, ka es to nepavilkšu, jo reāli darīt es varēju naktīs, vakaros, kad bērni guļ. Vēlāk viss iegrozījās tā, ka decembrī-janvārī vīrs no rīta paņēma abus bērnus, aizveda Martu uz dārziņu un pats ar Dārtu pa vecāku māju, vakarā brauca mājās, es pa dienu rukāju, neizejot no mājas, un vēl līdz vēlai naktij. Pabeidzu laikā, 13. janvārī, nedēļu pirms 22. janvāra koncerta. Tovakar tiešām spriņģoju apkārt pa māju, saukdama: "I did it, I did it!!!", un dzēru šampi. (nedrīkst jau laikam skaļi teikt, bet tovakar pārbaudīju, ko nozīmē - dzert šampanieti vispārākajā noguruma pakāpē :D labi, ka bij mājās :D)
Tāpēc arī toreiz rakstīju - PUSGADA MARATONS NOTAMBORĒTS!

Tūlīt pastāstīšu par kleitām:


Ieliku vēlreiz Billija bildi no koncerta, atļāvos salikt cipariņus pie meitenēm. 

1. Ance (ķiršu sarkans) - viņa savu kleitu varonīgi uztamborēja pati.
2. Anna (sūnu zaļš) - viņai tika mana pirmā kleita, pionieris :)
3. Vika (tumši lillā) - viņa bija ieplānojusi savu kleitu darināt pati. Bija jau motīvus notamborējusi, iesākusi šūt, beigās saprata, ka sesijas laikā nepavilks visu sašūšanu, tad to pabeidzu es, kā arī apkakli uzadīju. P.S. Vikas kleitu bija patīkami šūt, jo viņas tamborrokraksts ir ļoti plašs, līdz ar to motīvi lielāki, un darba needaudz mazāk.
4. Annika, Boss, jeb Benefices vadītāja (tumši lillā) - viņas kleita bija pirmā, kuras motīvus tamborēja mamma Jūlija vienai no mazajām benecicietēm. Man atlika motīvus sašūt, uzadīt apkakli un visu smuki noformēt.
5. Marija (tumši lillā) - viņas kleitu tamborēja Anna. Bija noticis neliels pārpratums. Annika bija pirmo kleitu iedalījusi Annai, bet beigās Anna tomēr izlēma tamborēt pati. Tad nu sanāca tā, ka viņa tamborēja Marijai.
6. Lauma (persiku oranžs) - viņai tā pati formula, kā Annikai.
7. Elīna (sūnu zaļš) - viņai pieder otra kleita, kuru es 100% veidoju pati.
8. Liene (persiku oranžs) - viņai tā pati formula, kas Bosam.
9. Annija (ķiršu sarkans) - viņas kleitu veidoja draudzene Ieva. Nezinu, kādu barteri abas bija norunājušas, ka Ieva bija uzņēmusies šo darbu.
10. Jana (šokolādes brūns) - viņai tā pati formula, kas Annikai.
11. Aija (šokolādes brūns) - arī viņai ir Bosa kleitas formula.

Tātad, 2 kleitas 100% manas, 6 kleitām bija jāuzada apkakles, jāsašuj viss kopā un jānoformē. Trīs tapa ar citām rokām. Izveidoju aprakstus, sabildēju visu, un devu, lai darbojas.

Te vēl būs dažas fotogrāfijas no pirmās kleitas:




Dziju meklēju ilgi, izstaigāju visas Liepājas bodes, biju domājusi jau meklēt, ko varu kombinēt, līdz beigās tirgū atradu vienu variantu, kas man precīzi derēja, pat krāsas varēju izvēlēties, kādas vajadzēja. Vienīgais - dzija ir 100% akrils, bet metrāža gana liela (100g/400m, YarnArt - Super Perlee). Vienai kleitai vajadzēja nedaudz vairāk par 4 ficēm. Tamborēts ar adatu Nr.3.5. Apkakle adīta 10 cm augstumā, dubulta. Adīta ar adatām Nr.3. Aizdarē 7 pogas.


Kad rēķināju, cik ilgi kleita top, uzņēmu laiku, cik katra detaļa laiku prasa, un cik - sašūšana kopā un apdare. Pirmajai kleitai sanāca 40h, bet reāli tās ir vairāk, ja ir jāmēra, jāzīmē, jāsaskaņo u.tml. Un darbs arī ne vienmēr iet tik ātri, kā - uzņemot laiku vienam darbiņam. 

Kleitās kopā izmantoti 13 veidu motīvi. Pirmajai kleitai sarēķināju 129 motīvus, pēc tā parauga arī pārējie tika tamborēti. Bet iznāca tā, ka katras krāsas dzija bija praktiski citā rupjumā, kaut arī no vienas zortes. Un mamma, kas tamborēja, citreiz atsūtīja motīvus, kuri ir satamborēti ciešāki!!! Līdz ar to bieži bija jāpietamborē kāds vai diezgan daudzi motīvi klāt. 

Te, pirmo kleitu nododot, fiksi ar mobīlo centos sabildēt pašus motīvus tuvplānā. Njā, ta tādi šķībi padevušies :D



Lielajā darināšanas trakumā piemirsu, kā arī nesanāca citas kleitas sabildēt. Te ir pēdējā, Laumas kleita tapšanas stadijā. Bildēju visgaišākajā dienas laikā, tomēr ziemā gaismas ir pamaz. Uz papīra zīmēju meiteņu auguma kontūras, resp., piegrieztni, ar adatiņām spraudu klāt pie tepiķa, un šuvu katru motīvu ar rokām kopā.



Darbs pie kleitu darināšanas man ļoti patika. Ļoti priecājos, ka to tomēr uzņēmos. Bija tiešām interesanti, jo veidoju tērpus deju studijai, kurā sapņoju atgriezties. Turklāt, tā kā pazinu gandrīz katru meiteni, kleitu domās darinātu tieši viņai, domāju, kā viņai labāk izskatītos - kurš motīvs kurā vietā jāliek, kāds zīmējums jāveido un kurā vietā šķēlumu jāveido.

Zinu, ka meitenes ir ļoti aizņemtas. Tomēr centīšos sarunāt dažas bildes tieši priekš manis. Gribas arī tādas, kas ir gaišas, un kurās skaidri var redzēt manu, kā arī pārējo darinātāju darbu.



2011. gada 21. marts

LIELĀKAIS PROJEKTS - TAMBORĒTĀS KLEITAS BENEFICEI

Šodien neko daudz nerakstīšu. Tikai beidzot ielikšu fotogrāfijas  ar tamborētajām kleitām deju studijai "Benefice" no Jelgavas. Kā jau iepriekš rakstīju, pamata irdeja un ļoti liela daļa darba ir mans, kā arī kleitu tapšanā piedalījās dažas dejotājas pašas, un vienas dejotājas mamma. Drīzumā ievietošu fotogrāfijas ar kleitas tuvplāniem un detaļām, bet, šķiet, saspīlētā darba grafika dēļ, tas varētu būt tikai nedēļas nogalē. 

Šodien padalīšos ar fotogrāfijām no dejas pirmizrādes 22. janvāra koncertā. Fotogrāfiju autors ir Billijs Locs.













2011. gada 19. marts

DĀVINU GAISMIŅU


Jap, Martai palika 4 gadi! Liela dūda man :) Kad saņemšos, taps arī ieraksti par svētkiem, par dāvanām un to, kā Paklausības feja prot savu vārdu turēt. 

Bet tagad gribēju padalīties ar diviem jaundarbiem. Tātad, kopā viņas ir trīs. Tās ir dāvanas Martas audzinātājām un auklītei, kas kopā ar cienastu viņas dzimšanas dienā aizceļoja līdzi uz dārziņu. Jau iepriekš rakstīju, cik ļoti apbrīnoju šo audzinātāju darbu, tādēļ gribēju viņas īpaši iepriecināt.



Pirmais, dzeltenais atstarotājs, kuru jau atrādīju iepriekšajā rakstā par šiem sargātājiem, tapa audzinātājai Guntrai. Ieraudzīju lentu, sapratu, ka tas būs viņai, un sāku veidot. Dažādas variācijas bija, līdz beidot nonācu pie šāda gala varianta.

Šis man ir ļoti mīļš, tomēr beigās bija nelieli pārdzīvojumi tā dēļ, jo darbā es pagājušajās divas nedēļas rādīju, kā veidot atstarotājus, un līdz ar to arī man tapa dažādi paraugi, turklāt nākamais par iepriekšējo advancētāks. Tādēļ beigās jau vairs nezināju, vai Guntrai dāvāt šo, vai pārtaisīt citu, jo, lai arī šajā ir ieguldīts vairāk par stundu, tas tomēr ir "mazāks" par nākamajiem diviem. Tomēr izlēmu dāvināt. Palīdzēja arī Robertas mamma - viņa teica, ja parādītu visus, tad viņa noteikti teiktu, ka dzeltenais ir Guntrai, bet nu par pārējiem tā uzreiz nevarētu pateikt. 


Izspriedu, ka auklītes Gintas krāsa varētu būt zilā, un no organzas auduma uzšuvu zilu rozi, vidū apvilku pogas ar atstarojošo audumu. Pogas iesaku izmantot tās ar kājiņu - tādas labāk varēs nemanāmi piešūt.


Labu laiku prātoju, kādu krāsu izvēlēties audzinātājai Laurai, biju jau nosvērusies uz melnbalto, kad audumu veikalā satiku Guntru. Viņa pirka audumus, jo visas trīs esot "kritušas uz puķu veidošanu" šobrīd. Un tā nu Guntra izstāstīja, ka Gintai zilā, Laurai violetā, bet pašai oranžā. Es jau nodomāju - oi, neesmu trāpījusi īsto krāsu, bet tomēr izrādījās, ka Guntrai ļoti daudzas krāsas šobrīd topā, dzeltenā arī joprojām.

Violetā lenta man jau bija, un tad Laurai tapa šāds domu lidojums. 

Plus vēl noformējumam Martas rakstītas kartītes. Es saucu burtus, un Marta rakstīja.



2011. gada 18. marts

KĀDĒĻ ŠODIEN IZKĀRTI KAROGI?

To es šodien sev jautāju, palūkojoties pa logu. Hmm, kalendārā sarkanais nav. Sēru lentes klāt arī nav... 
Ak, pareizi!!!
Šodien taču Liepājai dzimšanas diena! 386 paliek!

Pagājušajā gadā gribēju draugos salikt bildītes, bet tā arī neizdevās tajā nedēļā, tad nu šodien te padalīšos ar manis un Mārtiņa uzņemtajām bildēm pēdējo trīs gadu garumā, kamēr dzīvojam šeit. Skaista ir mana pilsēta. Atceros, daudzu gadu garumā teicu, ka Liepāja ir mana sapņu pilsēta. Tā nu arī šeit tagad dzīvoju. :)

Lūk, universitāte, kas grezno pilsētas centru:


Tā kā vēlējos parādīt pašu pilsētu, cik tā ir skaista, tad centos izvairīties no fotogrāfijām ar mums pašiem. Tomēr man ļoti patīk dekorācijas svētkos. Te - Lieldienu zaķa vilcieniņš 2009. gadā.


Un lieldienu olas ar cālīšiem gadu iepriekš.




Valsts svētkos 2008. gadā karodziņi vējā griezās kā dzirnaviņās.


 Un pats Zatlera kungs bija atbraucis parādi komandēt.


Gaismas tilti tika krāšņi un koši iediegti 2008. gadā.


Katru gadu Ziemassvētku laikā bērni pir Kurzemes var izbaudīt priekus piparkūku pilsētiņā - skraidīt un slēpties namiņos un šļūkt no ziemeļbriežu muguru slidkalniņiem.


Un arī svētku salūts Jaungadā ir krāšņš.








2009. gada vasarā notika tāds interesants pasākums kā Boubble Flash Mob. Pēkšņi pie Kurzemes saradās cilvēki ar burbuļpūšamajiem un sāka pūst burbuļus. Ha, es jau gaidīju ar fočiku rokā. 




Viens no skatiem, kur acs aizķeras, iebraucot pilsētā, ir Tirdzniecības kanāls ar lielo, zilo kuģi tajā. Šķiet, tas visu laiku ir uz vietas.




Ja esam tikko iebraukuši pilsētā no Rīgas, tad kreisajā pusē no mums Liepāju ieskauj Liepājas ezers. Te tas laiskojas saules rieta zeltainajos staros.





Bet pa labi plešas zilā jūra. Cik gan dažāda tā var būt! Šeit visas bildes ir tapušas prakstiski no viena punkta  (no viena izejas celiņa uz jūru pie XL Salas) dažādos gados, dažādos dienas laikos, dažādos gadalaikos.
























Bet te - Karosta. Arī dažādi gadi un gadalaiki. Ziemas bildes ir bildējis Mārtiņš šajā ziemā - trīs nedēļas iepriekš.














Un vēl ziemīgais logs no slimnīcas loga divus gadus atpakaļ.


P.S. Un šovakar arī sniga sniegs - mums ir balti svēkti!

P.S.S. Un tomēr ielikšu arī šo bildīti. Dažas dienas pirms Tās dienas gāju un domāju, kas tad mums bija tāds kopīgs. Nez, kādēļ tādas domas toreiz nāca prātā. Jo zinu, ka kādreiz to biju prātā likusi kopā. Vēlāk, kad tika daudz rakstīts par šo notikumu, tad sapratu - mēs tak abi esam ūdensvīri, nedaudz savādāki. Un nu mums ir viena kopīga diena: man - atnākšanas, viņam - aiziešanas. Aizgāju pie piemiņas vietas, vienā rokā divas rozītes, otrā - mana dzimšanas dienas torte... 
Un jā, bija arī viens kopīgs notikums. Bija 2003. gada Eirovīzija. Es dejoju meitenei, kura palika rezervistos. Grīnrūmā sēdēju tieši aiz viņa. Kad paziņoja rezultātus, protams, lekšana gaisā, hajs, un viņš fiksi pagriezās pret mani, paprasīja: "Vari, lūdzu, paturēt?", un iedeva man savu telefonu un šķiltavas. Un aizskrēja. Intervijas, apsveikumi. Kādu pusstundu gaidīju. Telefonā ap 50 neatbildētu apsveikuma zvanu. Pēc tam, kad beidzot uzmeklēju viņu, viņš tik fiksi mani apskāva, ka es nošmulēju viņa balto žaketi ar savu koši rozā lūpeni. "Ai, sīkums!", viņš ātri izmeta, pateicās, un aizsteidzās tālāk. 
Njā, sīkas personiskas atmiņas, tomēr tās vienmēr ir bijušas  patīkamas. 


Un eh, kā man rīt gribas uz šo!!!!!

:) :) :)


LinkWithin

Related Posts with Thumbnails