SVĒTKU NOSKAŅĀS

Sveicieni svētku laikā!  :)

 Un vēl, šķiet, katram no mums derētu paturēt prātā šos Martas Bārbales vārdus:

Paturi ilgāk kādu no mirkļiem,

Atrodi sirdī tam vietu,

Lai ar svētku patieso prieku

Gaišāks tālāk tu ietu.

Gribēju padalīties ar savām svētku sajūtām. Šobrīd bieži nākas dzirdēt vārdus: man nav svētku sajūtas, tagad nekas vairs nav tā, Ziemassvētki ir tik materializēti... Bet īstenībā ir tā, ka nekas  nenotiek no nekā. Šorīt svētrunā dzirdēju: būs daļa cilvēku, kuri aizies mājās un viņiem būs gardas vakariņas, jo viņi būs tās sagatavojuši. Bet būs daļa, kuri aizies, un nekā - jo viņi vienkārši tās nav sagatavojuši. Tāpat ir arī ar svētku sajūtu - ja mēs gatavosimies svētkiem un paši radīsim sev sajūtu, tad tā arī būs. Ja ne - neko darīt... Jo neviens cits jau to manā/tavā vietā nedarīs.

Es atceros, kā mamma gatavojās svētkiem. Es pat īsti neko daudz nemanīju no gatavošanās procesa, toties mums bija SVĒTKI. Tā pa īsto. Ar māsu šo tēmu vēl ik pa brīdim pārspriežam. Mūsu mamma to mācēja - uzburt Ziemassvētku brīnumu. Un es arī mācos. Īstenībā daudz nemaz nevajag. Bērnu actiņas iemirdzas par sīkumiem. :) Un tad mirdz mana sirds. 

Gribēju parādīt dažādus sīkumus no mūsu šīgada svētkiem.

Mēs dzīvojam Karostā. Tā skaitās tāda kā Liepājas čuhņa. Un daudzi, kas te dzīvo, arī paši tā domā. Diemžēl. Bet būs tā, kā un ko mēs domāsim. Parādīšu, kāda izskatās vide, kurā dzīvoju. Man nav nekā pret to. Tā ir pat tāda kā sava veida eksotika :D Un jūra 5 minūšu gājiena attālumā, ar molu un fortiem. 

Arī mūsu kāpņu telpa ir diezgan padrūma, bez gaismas. Tomēr par spīti mājinieku teiktajam, es pie dzīvokļa ārdurvīm piekāru sarkano zvaigzni, ko biju no pagājušā gada saglabājusi, tikai nomainīju svaigās detaļas. Lai citiem arī priecīgāk.

Marta gribēja uz tās fona nobildēties :) Tumsā :)

Bieži pie mums dzīvo mana māsa, jo viņa te mācās universitātē, māksliniece būs :) Gribēju meitiņām pārsteigumu uztaisīt un palūdzu māsai, vai viņa varētu viesistabas logā sazīmēt sniegpārsliņas. Nē, papīra grieztās negribēju. Gribēju tā, it kā logs būtu pieputināts. Tā nu vienu vakaru aizgāju gulēt, bet māsa palika nomodā ar otu rokā. Cik es biju pārsteigta, no rīta ieraugot šo mākslas darbu! Arī meitenes brīnoties nāca skatīties. Ceru, daļu no tā skaistuma varēšu jums nodot:

Jā, sniegs man ļoti patīk. Un manām meitenēm arī. Uh, kā Marta var rušināties pa sniegu! Tomēr ar ratiem pa piesnigušo Liepāju ir gruti izbraukt, kaut arī mūsu rati ir kā visurgājēji. Tad nu šajās sniegotajās dienās mēs pārvietojamies, lūk, šādi (apbrīnoju vīru, kā viņš tā spēj, turklāt vēl ļoti stabili turas! es viena pati klupdama krizdama eju...):

Un te - mazas atskaņas no mūsu Ziemassvēktu vakara. Meitenēm lielā davanu vēršana un dalīšana. kā arī egles mantiņu pārbīdīšana no viena zara uz otru.  Mani enģelīši :) Un es ar Mārtiņu - tam visam pa vidu.