Sāras dzemdības - dabīgas dzemdības pēc 2 ķeizargriezieniem

Šomēnes mums lieli svētki - jaunākā meitiņa Sāra nosvinējusi pirmo jubileju! 

Sāra 16.05.2013. - savā pirmajā jubilejā

Katrs bērniņš mums ir īpašs. Marta ar to, ka viņa mums ir pirmā, lielā, apzinīgā. Dārta ar to, ka Dievs viņu mums pasargāja no spontānā aborta un deva viņai atbilstošu vārdu (no Doroteja = Dieva dāvana). Sāra ar to, ka Dievs apsolīja darīt brīnumu - viņa piedzima dabīgās dzemdībās pēc diviem iepriekšējiem ķeizargriezieniem.

Jau pašā sākumā gribēju rakstīt dzemdību stāstu un pateikt, ka tas ir iespējams, tomēr laiks tik ātri skrēja. Decembrī biju uz tikšanos mammām, kuras dzemdējušas pēc iepriekšējas ķeizargrieziena operācijas, un kuras vēlas to darīt. Linda Rozenbaha iedrošināja uzrakstīt stāstu. Tagad to publicēju ar domu, ka kādu tas varētu iedrošināt un palīdzēt pieņemt lēmumu. Starp citu, Linda gatavo izdošanai otro grāmatu, kurā liela daļa būs veltīta tieši dzemdībām pēc ķeizargrieziena.

DZEMDĪBU STĀSTS. /Baiba Vigule/

Esmu Baiba, trīs meitu mamma. Pirmās divas meitiņas pasaulē ieradās ar ķeizargrieziena operācijas palīdzību, bet trešo meitiņu piedzemdēju pati skaistās dzemdībās. Ilgu laiku nevarēju saprast, kā teikt par pirmajiem diviem bērniem – izņēma? izoperēja? Jo paši taču nepiedzima. Bet nesen mani nomierināja un pārliecināja, ka tās taču bija dzemdības, lai arī ar ķeizargieziena palīdzību, un dorši varu teikt – piedzima.

Pirmā meita piedzima 2007. gada martā Rīgas Dzemdību namā. Bija saulainākā un siltākā no visām marta dienām. Bail no dzemdībām nebija, tomēr īsti liela skaidrība par visu procesu nebija, lai arī biju izlasījusi diezgan daudz informācijas (vismaz tobrīd es tā domāju, jo presē un internetā atrodamā ir diezgan virspusēja). Pēc pusnakts nogāja ūdeņi, kas bija iezaļgani. Nekādu sāpju nebija. Aizbraucu ar ātrajiem uz RDzN, nelaipna ārste pārbaudīja atvērumu (ja nemaldos, bija 4 cm), “nolika” palātā mērīt tonīšus, pēc četriem kāda cita ienāca un līdzjūtīgi pateica: “Baibiņ, brauksim uz operāciju, bērniņam grūti paliek”. Aizveda. Atceros, ka auksti bija, drebinājos. Bija sajūta, ka es visus esmu nakts vidū uzmodinājusi, iztraucējusi. Ielaida anestēziju mugurā. Vairākas reizes ar gumijas cimdu vilka pa vēdera lejasdaļu, lai pārbaudītu, vai tā ir iedarbojusies (tā ir vispretīgākā ķermeniskā sajūta no abām pirmajām dzemdībām). Pieslēdza pie sistēmas un asinsspiediena mērītāja: gulēju kā bluķis ar sānis izplestām abām rokām – diezgan bezpalīdzīga un nožēlojama jutos. Pl. 4:54 izņēma Martu. Iedeva ātri nobučot, saģērba un aiznesa. Mani vēl apkopa. Diezgan dīvaina sajūta, kad visu jūti, ko ar tevi dara, lai arī sāpju nav. Aizveda mani uz aukstu pēcoperāciju zāli, kur bija tikai tukšas gultas rindā; es tām pa vidam joprojām ar izplestām rokām, ar sistēmu un spiediena mērītāju, kas pīkstēja un ik pa laikam piepūtās. Ap deviņiem pie manis atnāca un aizveda uz palātu. Ap divpadsmitiem parādīja Martu. Ap astoņiem vakarā vēlreiz atnesa pabarot. Biju viena, jo vīrs bija mēnesi ilgā komandējumā Norvēģijā. Sapratu, ka nespēšu normāli viņu aprūpēt, tādēļ pieņēmu piedāvājumu viņai pielikt pa nakti jaundzimušo istabā. Pēc šīm dzemdībām manī ienāca pārliecība, ka es neesmu īsta sieviete, ja reiz nespēju pati dzemdēt – jo tas taču ir sievietes pamatuzdevums. Un ja manas dzemdības būtu notikušas pāris gadsimtus iepriekš, kad “parastajiem” iedzīvotājiem ķeizargrieziens nebija pieejams, iespējams, ne manis, ne Martas vairs nebūtu. Es jutos nepilnvērtīga un nekam nederīga.

Marta divu dienu vecumā

Otro bērniņu sagaidījām pēc divarpus gadiem Liepājas slimnīcā – 2009. gada jūlijā. Biju apņēmusies, ka mēģināšu dzemdēt pati, pat noslēdzu līgumu ar slimnīcas vecāko vecmāti. Trīsdesmit astotajā nedēļā stājos slimnīcā uz pārbaudēm. Tiku pie, manuprāt, labas (dežūr)ārstes, kura iepriekš, pie viņas privāti ejot uz USG apskatēm, teica: “Nāc, Baibiņ, pie mums, mēs tev piedzemdēsim”. J Tad es nopriecājos, ka būs man atbalsts. Pēc nedēļas atrašanās slimnīcā ārste man paziņoja, ka ir noteikusi ķeizargrieziena datumu. Es ar atplestu muti spēju tikai pakartīt galvu. Uz nedēļas nogali mani palaida mājās, un pēc tam līguma vecmāte man zvanīja un teica, ka ir pārsteigta par ārstes lēmumu, jo tas ir pieņemts vienpersoniski un nekonsultējoties. Tā kā ārste iet atvaļinājumā, mēs darīsim pa savam. Pirmdienā mani apskatīja divas citas ārstes, nosprieda, ka var man ļaut pašai dzemdēt, bet tikai līdz noteiktam laikam 39. nedēļā, un kādā no šo ārstu dežūrdienām. Izvēlējos datumu, gāju mājās. Noteiktajā rītā abi ar vīru ieradāmies slimnīcā. Tā kā process sācies nebija, ārste nolēma dzemdības stimulēt, pārdurot augļūdeņu apvalku. Mums bija piecas stundas laika. Mērīja tonīšus, sūkāju tabletītes. Tādu īstu sāpju nebija, tikai palaikam nedaudz vilka vēderu. Šo stundu laikā ievērojama progresa nebija, tādēļ atkal mani veda uz zāli. Tikai šoreiz viss bija savādāk un ļoti pozitīvi. Ārsti ar mani runājās, pārbaudīja mani, nebija steigas un nevērības. Viņi pat veica taisnu griezumu pa virsu manai vecajai, nedaudz šķībajai rētai. Vecmāte pl. 14:45 izņēma Dārtu. Kad viņu saģērba, tā tūliņ aiznesa vīram, un viņi abi mani palātā sagaidīja. Šīs dzemdības un vīra atbalsts (Mārtiņš teica: ja reiz es spēju bērniņu ieņemt un veselu iznēsāt, tad taču ar mani viss ir kārtībā! Tad tikai ārsti palīdz viņam nākt pasaulē) man palīdzēja pieņemt sevi, sadzīvot ar savu “kaiti”.

Dārtai viena diena

Vēlāk mēs iepazinām jaunus draugus. Agnese ik pa laikam runāja par dabīgām dzemdībām, ka savās nākošajās daudz ko darīs savādāk, kā arī stāstīja par cita veida "izsargāšanos" bez jebkādām ķīmiskām vai barjermetodēm. Tā es uzzināju par Auglības atpazīšanas metodēm, un līdz ar to, sākot vērot sevi, es zināju, kurās dienās varam ieņemt bērniņu. Reizēm es spēlējos, meklējot vārdu iespējamam trešajam bērnam, un man pēkšņi vienkārši sāka derēt vārds “Sāra”, kurš man pat tā īsti nepatika. Tad bērniņam bija tikai nedēļa. Vēl pēc nedēļas novēroju jutīgākas un kuplākas krūtis, kā arī reižu vietā bija pavisam minimāla smērēšanās. Mazulis bija pieteicies! Par dabīgām dzemdībām nedomāju, jo kura gan dzemdē pati pēc diviem ķeizariem! Tomēr Agnese palaikam par to runāja, līdz es sāku domāt – bet ja nu tomēr izdodas? Viņa iedeva man izlasīt Lindas Rozenbahas “Gaidības un radības ar prieku.” Šī grāmata ļoti iedrošināja, lika mainīt domāšanu, meklēt informāciju vēl un vēl, turklāt savādāka veida un citos avotos nekā iepriekš (angļu val. - vaginal birth after cesarean / vbac). Grāmata lika saprast, ko nozīmē dabīgas dzemdības un ka es tādas vēlos. Labs palīgs saprast dzemdību norisi un atvēršanos bija grāmatas beigās minētās saites, it īpaši Inas May Gaskin mājas lapā publicētie raksti (1., 2. u.c.). Protams, bija jautājums, vai sieviete pēc divām ķeizargrieziena operācijām drīkst dzemdēt, un vai ir iepriekš bijuši tādi gadījumi. Kādā forumā uzdūros informācijai par kādu latviešu sievieti, kura 90to gadu sākumā bija dzemdējusi pirmo bērniņu, 2000. gadu sākumā bija divi ķeizargriezieni, bet nesen ceturtais bērniņš bija nācis pasaulē dabīgās dzemdībās. Tad es sapratu, ka tas tomēr ir iespējams. Es pati un mēs kopā ar draudzi daudz lūdzām Dievu, lai saprastu, vai es to varu darīt. Man bija apņemšanās, bet tomēr arī lielas bailes. 

Kad tuvojās pārbaužu laiks – 38. nedēļa, sazvanīju slimnīcas vecāko vecmāti (joprojām Liepājas slimnīcā) un sarunāju tikšanos. Liels bija mans pārsteigums, kad ieraudzīju to pašu ārsti, kura ar otro bērnu automātiski mani nozīmēja uz ķeizargriezienu. Šoreiz slimnīcā nebija jāpaliek, tikai vairākas dienas jānāk uz pārbaudēm. Viss bija kārtībā, un ceturtajā dienā mani iesauca kabinetā uz pārrunām. Man pastastīja, ka likumi paredz, ka pēc diviem ķeizargriezieniem arī trešais ir operācija, izstāstīja visus riskus, un beigās piebilda, ka, ja es ļoti gribu, varu rakstīt atteikumu plānveida operācijai un visu risku uzņemties uz sevi. Ārsti izsauca uz dzemdību nodaļu, un man deva desmit minūtes laika pārdomām. Tajā brīdī es jutos nožēlojami un nobijusies, es raudāju, jo viss tika pateikts tā, ka labāk lai nedomāju par šādu soli. Visvairāk nobiedēja tieši tas teikums, ka visu atbildību un riskus uzņemos es (bet jebkurā gadījumā taču sievietei ir pilna atbildība par savām dzemdībām!!). Zvanīju vīram, lūdzām, viņš teica, ka viņam ir miers, jo tas, ko es izvēlēšos, būs pareizi. Bet vai tajā brīdī tas man ko līdzēja?? Zvanīju Agnesei, lūdzām atkal. Beigās Agnese teica – ja jau tev piedāvāja tādu variantu, ka vari rakstīt atteikumu, tad tu vari to darīt, tad viss ir kārtībā! Bet man vajadzēja būt pilnīgi drošai par savu lēmumu. Tad pēc lūgšanas man sirdī iekrita pirms brīža lasītais 1. pants no 98. psalma: “Dziediet Tam Kungam jaunu dziesmu, jo Viņš ir darījis brīnumus”. Tad es sapratu, ka man ir dota zaļā gaisma. Kad to biju sapratusi, bija pagājusi jau pusstunda, tā tūliņ ienāca ārste. Man tika dots šis laiks, lai es saprastu. Trīcošām rokām rakstīju atteikumu. Ārste vien noteica, lai neuztraucoties, jo ir bijis tāds gadījums Liepājā, kad kāda sieviete dzemdējusi pēc diviem ķeizargriezieniem, jo ieradusies slimnīcā, kad bērns jau bijis dzemdību ceļos. Un piekodināja, lai braucu uz slimnīcu, kā sākas kādas sāpītes, un lai zinu, ka ar divām rētām manas dzemdības indicēt vairs nevarēšot. “Jesss!!!” es pie sevis klusībā nopriecājos, jo tas bija tieši tas, kas man vajadzīgs. Mājupbraucot manā galvā sāka skanēt kāda slavas dziesma, kas pavadīja mani turpmākās dienas. 

Atteikums bija uzrakstīts, bet prāts mierīgs vēl nebija, jo es nezināju, kādas ir tās sāpes, kad man jābrauc uz slimnīcu, turklāt pie normālām dzemdībām var gaidīt, bet man te jāierodas pie pirmajām sāpēm. Ik pa laikam mācās virsū dažādas nejaukas domas un bailes; remdējumu es meklēju lūgšanās, gaidot atbildes no Dieva un Bībelē. Vienā šādā brīdī lūgšanas laikā mani uzrunāja dažādi panti no Psalmiem, kurus izrakstīju, nēsāju līdzi un bieži pārlasīju. Tie ir 21. un 23. pants no 34. Psalma: “Viņš pasargā visus viņa (taisnā) locekļus, neviens no tiem netiek samaitāts. Nekā ko nožēlot nav tiem, kas uz Viņu paļaujas.” 139. Psalms, īpaši 1., 3., 5., 13. un 14. pants: “Kungs, Tu izproti mani visos sīkumos un mani pazīsti. Lai es eju, lai es guļu, Tu esi ap mani, un Tev ir zināmi visi mani ceļi. Tu esi ap mani no visām pusēm, Tu turi savu roku pār mani. Tu radīji manas īkstis, Tu mani veidoji un piešķīri man ķermeni manas mātes miesās. Es Tev pateicos, ka esmu tik brīnišķi radīts, brīnišķi ir Tavi darbi, mana dvēsele to labi zina.” 145. Psalma 20, pants: “Tas Kungs pasargā visus, kas Viņu mīl.”

Ap dzemdību laiku Liepājā notika dažādi veselības mēneša pasākumi, un es apmeklēju dažas ar grūtniecību un bērniem saistītas nodarbības. Biju iepriekš lasījusi par dūlām, nodomāju, ka gribētos, bet nevaru to atļauties. Bet te izrādījās, ka nodarbību rīkotāja bija topošā dūla Līga Vasara. Domāju par Līgu kā par manu dūlu, pārrunāju to ar vīru, tomēr nevarēju saņemties pajautāt viņai. Dažas dienas pirms dzemdībām biju uz nodarbību par Lindas grāmatu “Gaidības un radības ar prieku”, un arī Linda ieteica man Līgu kā dūlu. Tomēr reizēm, ja man kaut ko ļoti, ļoti gribas, ir grūti saņemties spert pirmo soli. Tikai parunājāmies un sarunājām, ka drīkstu zvanīt. Tā bija piektdiena. Sestdien noorganizēju sev punča fotosesiju, beidzot piešuvu pogas uzadītajam bēbīškomplektiņam mājāsbraukšanai, ieliku pēdējās trūkstošās lietas somā un biju pilnībā gatava. Gribēju sajusties īpaši un uzliku vīra dāvināto pērļu rotaslietu komplektu, ko nēsāju līdz pat dzemdībām.

Foto: Ieva Ūdre

Svētdien, 2012. gada 13. maijā es sajutu pirmās kontrakcijas. Tās bija tik patīkamas sajūtas!! Es tās izbaudīju, jo nekad tādas nebiju jutusi. Bija Māmiņdiena. Ar draudzi bijām ārā, veidojām pasākumu, svinējām, ēdām kūku, jo tā bija arī mūsu kāzu gadadiena.

Māmiņdiena. Mācām meitenēm un sievietēm šūt ziediņus matu rotām

Kontrakcijas bija ar starplaiku pat līdz 8 – 6 minūtēm, bet ne spēcīgas. Es tās izbaudīju, šūpojoties gurnos: biju lasījusi un skatījusies video par mammām, kuras izmantojušas dažas vēderdeju kustības, un ar to mazinājušas sāpes un palīdzējušas bērniņam ieiet dzemdību ceļos. Es gribēju, lai meita nepiedzimtu ne 13., ne 15. maijā, bet es daudz neuztraucos, jo vēl biju lasījusi par trīs dienu ilgām pēcķeizara dzemdībām. Vienīgi uztraucos par to, kad man būtu jābrauc uz slimnīcu, jo sāpes taču ir sākušās, kā arī par to, kā viss slimnīcā noritēs, jo es nezinu, kas ir dzemdības, un ka mani kaut kādu iemeslu dēļ atkal neaiszūta uz operāciju zāli. Pēcpusdienā saņēmos piezvanīt Līgai. Izrunājāmies, viņa mani nomierināja un aicināja ieklausīties sevī – kā es jūtos un kā jūtas mazulis, vai es jūtu, ka ir jādodas uz slimnīcu, vai varu vēl palikt. Sapratu, ka varu palikt vēl mājās. Un tad beidzot saņēmos un uzaicināju Līgu piedalīties mūsu dzemdībās. Vakarā kontrakcijas pārgāja, un nakti nogulēju mierīgi. Otrā rītā tās nedaudz atsākās un pierima vēlreiz uz to brīdi, kamēr biju slimnīcā uz kontroli (Līga brauca līdzi, kā arī pēc tam atbrauca iepazīties ar manu vīru). Tā kontrakcijas periodiski bija un pārgāja; dzemde pārbaudīja, cik tā un rēta ir gatavas dzemdību darbam. Tajā un nākošajā dienā centos atpūsties. Noskaidroju, ka kontrakciju laikā gulēt man nepatīk, it īpaši uz sāniem ne – tad sajūtas ir nejaukas un diezgan sāpīgas, bet kājās stāvot tās ir pavisam nemanāmas. Palaikam sarakstījāmies īsziņām ar Līgu.

Otrdienas vakarā ap septiņiem kontrakcijas atsākās spēcīgākas. Deviņos gāju vannā tās pārbaudīt, un sapratu, ka vīram jāved bērni pie draugiem. Ap vienpadsmitiem kontrakciju laikā jau vairs īsti nevarēju parunāt, un ļoti viegli bija tās pārlaist, iekaroties vīram kaklā, atbrīvojot muguras lejasdaļu un cenšoties to turēt taisnu. Pirms divpadsmitiem sazvanījāmies ar Līgu, teicu, ka drīz būtu jātaisās uz slimnīcu. Bija tāda sajūta, ka, ja pārplīst auglūdeņi, tad noteikti ir jābrauc. Salikām uz grīdas un dīvāna segas un spilvenus, nometos uz ceļiem, elkoņus atspiedusi dīvānā, un vīrs man muguru masēja. Izrādās, viņš bija lūdzis, lai pāriet auglūdeņi pušu, un tūlīt tā notika. Kontrakcijas sākās ik pēc 3 – 4 minūtēm. Līga pēc pusstundas bija klāt un aizveda mūs uz slimnīcu. Aptuveni stundu ilga visa piereģistrēšanās un pārbaudes, un tajā laikā bija tikai kādas 3 – 4 kontrakcijas: ķermenis ļāva man izdarīt svarīgās lietas. Bija ap pl. 2 naktī. Biju pamodinājusi ārsti (dežūrēja cita, nepazīstama ārste). Pārbaudē tika konstatēts 4 cm atvērums. Katram gadījumam man tomēr noskuva spalviņas uz vēdera. Mārtiņu un Līgu pārbaudē neielaida. Ārstei iznākot, Mārtiņš viņai jautāja, kā man ir. “Nu, nezinu, nezinu”, viņa esot noteikusi. “Bet kā tagad ir, vai viss kārtībā?” “Jā, viss kārtībā.” “Tad jau labi!” Mārtiņš noteicis. Un ārste domīga aizgājusi. Ieveda mūs skaistā dzemdību zālē. Sākumā bija jāmēra tonīši. Vecmāte lika gulēt uz vieniem sāniem un neņēma vērā, ka tā poza man nepatīk, jo tā varot ļoti labi pierakstīt. Pēc 20 minūtēm vecmāte ienāca, pierakstītais viņai nepatika, lika uz otriem sāniem gulēt un karstu šokolādi iedzert. Ne man poza patika, ne šokolādes dzēriens, bet vismaz pēc tā mazā pamodās. Bet arī tad pierakstītais viņai īsti nepatika, jo aparāts rādīja te par daudz, te par maz, un tika palaikam regulēts. Un mēs konstatējām, ka tas nemaz īsti neatspoguļo manas reālās sajūtas, kontrakcijas prezīcu sākuma un beigu laiku un stiprumu. Vēlreiz lika mainīt pozas un gulēt uz muguras, joprojām mērot. Tā bija daudz ērtāka poza, un es pat starp biežajām kontrakcijām paguvu pagulēt; Mārtiņš ar Līgu smējās, ka esmu pat divas reizes krākusi. Atceros – kā kontrakcija sākās, tā pamodos, un beidzoties tūliņ atkal iekritu snaudā. Ļoti palīdzēja Mārtiņš – ieķēros viņam siksnā vajadzīgajā brīdī; viņš bez ierunām paklausīja, kad man viņu vajadzēja par 2 mm tuvāk vai tālāk no gultas stāvēt. Bija arī sistēma ar kādu šķidrumu “spēkam”, kā arī lika skābekli elpot, bet maska man galīgi traucēja un kaitināja, tāpēc Mārtiņš to man slepus virs galvas turēja, kamēr gulēju.

Ierodoties slimnīcā, man bija ļoti auksts, kratīja drebuļi, un es gulēju ar biezo adīto jaku. Drīz palika siltāk un pavisam karsti. Pēc tam vecmāte ieteica uz bumbas apsēsties. Tas bija ērtāk, bet no tās es kritu nost, jo miegs ļoti nāca. Beigās es piecēlos (joprojām ar visu tahogrāfu) un varēju vīram iekārties kaklā vajadzīgajā brīdī. Pēc kādām trīs kontrakcijām nāca viena tāda, ka es kāros arvien zemāk, zemāk, līdz noslīdēju uz grīdas sēdus uz viena gurna. Tajā brīdī ienāca vecmāte, uztraukta pateica, ka tā taču nedrīkst uz grīdas sēdēt, un lika man atpakaļ gultā iet. Vecmātei palika manis žēl, viņai šķita, ka man ir ļoti grūti, un gribējās mani žēlot. Biju lasījusi par to, ka neilgi pirms beigām dzemdētāja var justies tā, ka viņa neko vairs nevar un nespēj vairs turpināt, bet šajā brīdī es teicu: “Nē, es varu, es varu!”. Es tik ļoti vēlējos piedzemdēt pati!

Mana elpošana kontrakciju laikā bija pārvērtusies par rūkšanu. Ienāca ārste pārbaudīt atvērumu, jo esot pareizās skaņas sadzirdējusi – bija jau 10 cm, vēl tikai jāpāriet galviņai pāri dzemdes kakla lūpai. Bija jau sākušās tādas kontrakcijas, kad brīžiem gribējās spiest. Vecmāte pateica kādu dīvainu teikumu: lai es ļaujos tām, un samulsa, kad pajautāju, vai tas nozīmē spiest vai nespiest. Nespiest, bet izelpot. Viņas izgāja ārā. Atpūsties. Pēc trīs kontrakcijām vairs nevarēju nespiest. Līga aizskrēja pēc vecmātes. Bērniņam matiņi jau bija redzami. Vecmāte aizskrēja pēc ārstes. Trešo, palīgmāsu nevarēja sazvanīt, viņa ieradās, kad Sāra bija jau piedzimusi. Uzlika mani uz galda. Ārstes elpa svaigi oda pēc cigaretēm – acīmredzot nebija plānots tik ātrs iznākums. Gribēja man ātri iespiest mutē kādu tabletīti un samulsa, kad jautāju, kas tas tāds. Pēc brīža atbildēja, ka spēkam. Beigās arī paņēmu. Veica arī epiziotomiju. Četros spiedienos mana Sāra bija klāt – pl. 5:53. Uzlika viņu tūlīt man uz vēdera. Pilnīgi vesela, stipra meitiņa. Tā bija pilnīga laime. Mazs, mīļš, mīksts, silts, smaržīgs meitēns. Mārtiņš pajautāja, vai nabassaite vairs nepukst, kad deva viņam to pārgriezt. Taustīja abi ar vecmāti: bija tikai kāda minūte pagājusi, bet tā jau vairs nepukstēja. Kādu laiku Sāra gulēja man uz vēdera. Tik pārsteidzoši bija skatīties, kā viņa pati spēja pamazām līst uz augšu, meklējot krūti. Vajadzēja piedzemdēt placentu, un Sāru tad paņēma svērt, mērīt un saģērbt. Mārtiņš pieteicās, ka apģērbšot viņu pats. Tad gaidījām anesteziologu, jo ārste gribēja pārbaudīt manu rētu no iekšpuses. Es pati nebūtu iedomājusies, bet Līga palūdza, lai iedod man vēl Sāru, kamēr gaidām ārstus. Atnāca ārsti, piesēja man kājas pie gultas, lai zem narkozes pēkšņi nelido pa gaisu, ieelpoju narkozi, un uz pāris minūtēm aizmigu, kamēr ārste pārbaudīja manu rētu no iekšpuses un sašuva iegriezumu. Tikmēr Mārtiņš un Līga gaidīja ārpusē, bet Sāra gulēja uz apsildāmā galda. Kad biju pamodusies, pārcēlos uz gultu turpat dzemdību zālē. Atceros, cik ārsti bija parsteigti par daudzām lietām – par dzemdību gaitu, par placentu, par bērnu, par perfekto rētu. Varēju likt Sāru pie krūts. Cik pārsteidzoši pareizi viņa to satvēra – nebija nekas jāpalīdz un jāmāca, kā vecākajām meitām (un arī krūtīs pirmajās dienās neveidojās milzīgie piena sastrēgumi, kā iepriekš). Mārtiņš uzņēma pirmās bildītes. Pārrunājām dzemdību gaitu ar Līgu (viņa vēl stundu  pie mums palika) un slavējām Dievu, ka Viņš tiešām licis visam izdoties tā, kā bija man apsolījis. Un cik labi, ka mums bija Līga, jo viņa bija papildus ausis un papildus acis. Viņa redzēja vairāk un savādāk, varēja daudz ko izskaidrot, Mārtiņam pastāstīt nesaprotamo. Aptuveni pēc divām stundām aizgājām uz savu ģimenes palātu, kur paliku vairākas dienas. Ja vīram pēc tam nebūtu diennakts maiņas, būtu nākošajā dienā jau devusies mājās, bet nebija, kas meitas pieskata. Nākošajā dienā ciemos atbrauca “lielās” māsas, kā arī Līga. Un vēlreiz visu pārrunājām.

Sāra divu dienu vecumā

Esmu neizsakāmi laimīga, ka man bija iespēja dzemdēt pašai. Sāra mani dziedināja – jo es tomēr esmu 100% pinvērtīga sieviete! Kas man lika domāt un noticēt, ka viss izdosies? Pirmkārt, man jau pašā sākumā tika iedots īpašs vārds bērnam. Otrkārt, es saņēmu apsolījumu no Dieva, kā arī stiprinājuma vārdus. Treškārt, redzēju divus sapņus, kuros es piedzemdēju pati savu meitiņu (jā, meitiņu, kaut tikai to USG uzzināju kādā 34. nedēļā). Otro sapni ap 32. nedēļu vairs neatceros, bet 19. nedēļā sapnī redzēju, ka ir uzausis rīts; sajūta tāda, ka atrodos savās bērnības mājās, sēdus zemē pie gultas pret logu un pie loga zied lielas, dzeltenas puķes. Es tikko esmu piedzemdējusi meitiņu, maziņu (lielums atbilda viņas tābrīžā lielumam manā puncī); turu viņu savās rokās un esmu neizsakāmi laimīga, un viņa tāpat skatās man acīs, smaidīdama platu smaidu. Mūs vēl vieno nabassaite, un es sēžu augļūdens peļķē. Skatos atmuguriski uz durvīm un mēģinu kādu sasaukt, bet neviens ārsts nenāk pie manis, neviens mani nedzird. Un tā arī līdzīgi bija dzemdībās. Biju sapratusi, ka gribu visu darbu padarīt naktī, kad mani neviens netraucē, bet meitiņa piedzimst agri no rīta. Turklāt dzemdību zālē pie sienas bija liela, skaista fotogrāfija ar dzelteniem ziediem, kā arī ārsti atskrēja pēdējā brīdī.

Šobrīd pārdomājot šķiet, ka pirmajās divās dzemdībās daudz kas varēja būt savādāk, ja man būtu bijusi cita informācija un ne pilnīga paļaušanās uz ārstiem, ka viņi visu zina labāk. Pirmajās dzemdībās varbūt nostrādāja tas, ka gaidīju vīru (viņam būtu jāatgriežas pēc desmit dienām, un to vēl varēja gaidīt), un ka es gribēju būt kopā ar viņu. Otrajā reizē atceros, ka domāju: “es gribētu mēģināt dzemdēt pati”. Bet mēģināšana nenoved pie rezultāta. Šobrīd es mācos saprast, apgūt, lai arī man būtu savs viedoklis daudzās lietās, jo ārsti ne vienmēr spēj iedziļināties manī, manās vajadzībās, kā arī manas ģimenes (bērnu) vajadzībās, turklāt viņiem ne vienmēr ir tā informācija, kas ir man. Vienīgi te ir bīstamība palikt iedomīgam, neadekvāti viszinošam, kā arī es ne vienmēr spēju objektīvi izvērtēt visus kritērijus. Tādēļ īpaši tajās lietās, ko nesaprotu, kur nespēju pieņemt lēmumu, lūdzu atbildi Dievam.

Jāmin, ka grūtniecības laikā vienmēr daudz pieņemos svarā (pirmajā grūtniecībā par par 33 kg), kā arī vīrs vienmēr mani vēro ar bažām - pēc viņa vārdiem grūtniecība man ir kā slimība. Sākumā jutos diezgan slikti, bieži reiba galva un bija slikta dūša; šoreiz gan nevēmu. Vienā tādā brīdī mācītājs piedāvāja aizlūgt. Es domāju - tas taču pieder pie grūtniecības, kā gan es par to lūgšu Dievam? Bet viņš teica, ka var būt arī savādāk. Pēc lūgšanas palika labāk. Tomēr brīžam atkal bija grūti, jutos nespēcīga, svars sāka ātri pieaugt un raizes uzmācās no visām malām. Vienā brīdī vadzis lūza un es apjautu, ka lūdzu tā haotiski par dažādām lietām, kam līdz galam neticu. Lūgšanā uzticēju visu savu grūtniecību kopumā, Sāras attīstību un dzemdības līdz pēdējam sīkumam Jēzum. Ieliku visu Jēzus rokās, un situācija mainījās. Analīzes bija labas, jutos diezgan moža līdz pašām beigām, un šajā gaidību laikā pieņēmos svarā vien par 12 kg. 

Runājot par dzemdībām, tiešām ir jāspēj ieklausīties sevī. To man ļoti palīdzēja dūla Līga. Augstu novērtēju viņas dūlu skolā pirmā gada laikā un citur uzņemtās zināšanas, jo jutu, ka man blakus ir ļoti zinošs plecs. Fiziski viņas palīdzība man gandrīz nebija nepieciešama, bet gan morālais un emocionālais atbalsts. Augstu novērtēju Līgas spēju uztvert mani kā pilnīgi normālu, veselu sievieti – dzemdētāju. Tas man bija pats svarīgākais. Lai arī šīs bija pirmās dzemdības, kurās viņa kā dūla piedalījās, viņa izstaroja pilnīgu mieru un pārliecību par to, ko dara. Dzemdību laikā visas trīs dienas man bija pilnīgs miers, jo es biju izdarījusi un nokārtojusi, visu, kas man līdz tam bija jāpaspēj, kā arī ar mani kopā bija trīs man tobrīd vissvarīgākās un nepieciešamākās personas: Dievs, vīrs un dūla.

Mēs visi Sāras dzimšanas dienas svinībās, 16.05.2013.

Vīrs Mārtiņš:

Nu – jā! Laist bērniņu pasaulē var tikai sievietes. Nu es kā mīlošs vīrs, ja varu, tad tikai ar savu atbalstu viņai palīdzēt. Es vienkārši biju blakus, un ja ko prasīja, tad palīdzēju. Tur iedevu ūdeni vai ļāvu karināties man kaklā līdz pāriet kontrakcijas. Neesmu nekāds profiņš dzemdībās, tādēļ visu procesu baudīju kā interesantu, neikdienišķu notikumu. Visjautrākais bija tas, ka arī ārsti par manas sievas dzemdībām bija sajūsmināti. Izrādījās, ka šīs ir vienas no vislabākajām dzemdībām pēdējā laikā. Bija interesanti skatīties, kā vecmātei atplaukst smaids, skatoties, ka viss notiek tā kā pēc grāmatas.

Protams, tā kā divas vecākās meitas bija dzimušas ar ķeizargriezienu, es baidījos par sievu un bērnu, bet sapratu no Dieva, ka man ir jātic Baibai un jāatbalsta viņas izvēle. Tagad skatos uz savu mazo Sāru un saprotu, ka viņa fiziski ir daudz stingrāka par abām vecākājām meitām. Pirmās arī ir superīgas un izturīgas, kā jau meitenes, bet mazais ir savādāks. Es ticu, ka šajās dzemdībās tiešām Dievs mums visiem tur stāvēja klāt. Es esmu pilnīgi pārliecināts ieteikt sievietēm dzemdēt pašām, ja, protams, nav kādas medicīniskas problēmas. Vēl vairāk es ietektu mīlēt savu sievu, mīlēt savus bērnus un visu ģimeni uzticēt Dievam.